Ieraduma spēks: kāpēc regulāra vingrošana var mainīt daudz vairāk nekā tikai ķermeni?

 Jā - šis ir atsevišķa raksta vērts, un pat ļoti labs. Izpētīju sporta un veselības psiholoģijas literatūru, un Tava doma par to, ka vingrošanas ieradums var “pāriet” arī uz citām dzīves jomām, nav tikai skaista ideja.

Pētījumos to sauc par transfer / spillover effect - pārneses efektu.

Taču rakstā to formulēsim uzmanīgi: vingrošana automātiski nepadara ikvienu organizētāku, bet ir pierādījumi, ka pašregulācijas prasmes un pārliecība par savām spējām vienā jomā var palīdzēt arī citās. PubMed

Sākumā Tu mēģini atrast laiku vingrošanai. Pēc kāda laika vingrošana pati ieņem savu vietu Tavā dzīvē.

Man šķiet, ka tieši šajā brīdī notiek viena no interesantākajām pārmaiņām.

Tu vairs katru reizi sev nejautā:

Vai man šodien vingrot?

Tu vairāk domā:

Kad es šodien vingrošu?

Atšķirība šķiet maza. Patiesībā tā ir milzīga.

Jo pirmajā gadījumā katru reizi jāpieņem jauns lēmums. Otrajā vingrošana pamazām jau kļuvusi par ieradumu.

Un ieradums, manuprāt, ir viens no spēcīgākajiem sabiedrotajiem, kāds mums var būt.

Ne tikai vingrošanā.

Arī dzīvē.

Motivācija sāk. Ieradums palīdz turpināt.

Kad sākam kaut ko jaunu, motivācija ir ļoti noderīga.

Jaunas kedas. Jauns vingrošanas paklājiņš. Jauns mērķis. Sajūta: “Tagad gan es sākšu!”

Bet mēs nevaram būt vienādi motivētas 365 dienas gadā.

Būs slikti gulēta nakts.

Būs gara darba diena.

Būs lietus.

Būs diena, kad vienkārši negribas.

Ja kustēšanās ir atkarīga tikai no jautājuma “Vai man šodien ir motivācija?”, katrā šādā dienā sākas sarunas pašai ar sevi.

Varbūt rīt.

Šodien esmu nogurusi.

No vienas reizes jau nekas nemainīsies.

Savukārt ieradums daļu šo sarunu padara nevajadzīgu.

Psiholoģijā viena no būtiskām ieraduma pazīmēm ir automātiskums: noteiktā situācijā uzvedība sāk aktivizēties ar arvien mazāku apzinātu piepūli.

Tāpēc mērķis nav visu mūžu sevi piespiest vingrot.